Darba vietā par cilvēkiem bieži spriež pēc rezultātiem, amata nosaukuma vai tā, cik labi viņi iederas komandā. Taču aiz šiem redzamajiem slāņiem ir kas būtiskāks – veids, kā cilvēks iegūst enerģiju, uztver informāciju, pieņem lēmumus un reaģē uz spriedzi. Tieši tāpēc personības izpratnes nākotne darbā nav modes lieta. Tā kļūst par praktisku nepieciešamību vidē, kur no cilvēkiem vienlaikus sagaida augstu sniegumu, elastību un psiholoģisku noturību.
Šī pārmaiņa nav tikai par personības testiem vai ātru cilvēku iedalīšanu kategorijās. Runa ir par nobriedušāku skatījumu uz darbu – tādu, kur cilvēks netiek vērtēts tikai pēc uzvedības virskārtas, bet tiek saprasts dziļāk. Tas var mainīt ne vien komandas sadarbību, bet arī paša cilvēka attiecības ar savu darbu.
Kāpēc personības izpratnes nākotne darbā kļūst tik aktuāla
Agrāk daudzās organizācijās dominēja pieeja, kurā labs darbinieks bija tas, kurš spēj pielāgoties jebkam. Ja nepieciešams – būt komunikablam. Ja nepieciešams – pieņemt ātrus lēmumus. Ja nepieciešams – ilgstoši strādāt zem spiediena. Šāda pieeja šķiet praktiska, bet tai ir cena. Cilvēki sāk dzīvot ilgstošā neatbilstībā sev, un agrāk vai vēlāk tas izpaužas kā izsīkums, iekšējs konflikts vai sajūta, ka darbs vairs nav savienojams ar savu dabu.
Mūsdienu darba vide kļūst sarežģītāka. Hibrīddarbs, nepārtrauktas pārmaiņas, informācijas pārslodze un prasība būt pieejamam gandrīz vienmēr rada slodzi dažādiem cilvēkiem atšķirīgā veidā. Vienam problēma ir pārāk daudz sapulču. Citam – neskaidri lēmumi un haotiska prioritāšu maiņa. Vēl citam – emocionāli smagas attiecības komandā. Bez personības izpratnes šīs atšķirības bieži tiek pārprastas kā slinkums, sarežģīts raksturs vai motivācijas trūkums.
Tieši šeit parādās vajadzība pēc precīzākas valodas, ar kuru runāt par cilvēku atšķirībām. Nevis lai attaisnotu jebkuru rīcību, bet lai saprastu, kas konkrētam cilvēkam palīdz strādāt labi un kas viņu sistemātiski izsit no līdzsvara.
No vērtēšanas uz izpratni
Viena no svarīgākajām pārmaiņām nākotnes darbā būs pāreja no vienkāršas cilvēku vērtēšanas uz viņu izpratni. Tas izklausās smalki, bet atšķirība ir ļoti praktiska.
Vērtēšana bieži sākas ar jautājumu: vai šis cilvēks ir pietiekami labs, pietiekami aktīvs, pietiekami līderīgs, pietiekami elastīgs? Izpratne sākas citādi: kā šis cilvēks dabiski funkcionē, kādā vidē viņš dod savu labāko ieguldījumu un kāpēc noteiktās situācijās viņš iestrēgst?
Šāda pieeja samazina nevajadzīgu spriedzi. Piemēram, cilvēks, kuram nepieciešams laiks, lai izveidotu iekšēju skaidrību, nav mazāk kompetents tikai tādēļ, ka viņš negrib uzreiz izteikt viedokli sapulcē. Tāpat cilvēks, kurš domā skaļi un ātri iesaistās diskusijā, nav paviršs tikai tāpēc, ka viņš nonāk pie skaidrības sarunas laikā. Ja darba vide pieņem tikai vienu no šiem stiliem, otrais cilvēks regulāri jutīsies nepareizs.
Personības izpratne palīdz šo nepareizības sajūtu mazināt. Un tieši tas nākotnē būs izšķiroši – ne tikai produktivitātes dēļ, bet arī tādēļ, lai cilvēki varētu saglabāt psiholoģisku veselumu darbā.
Ko tas nozīmē vadītājiem
Vadītāja darbs arvien mazāk būs par kontroli un arvien vairāk par spēju saskatīt cilvēku atšķirības bez steigas tās labot. Tas neprasa kļūt par psihologu. Tas prasa disciplinētu interesi par to, kā cilvēki darbojas.
Vadītājs, kurš saprot personības atšķirības, biežāk pamanīs, ka viena un tā pati prasība komandā neiedarbojas vienādi. Skaidri termiņi vienam būs atbalsts, citam – stress. Brīvība vienam dos radošumu, citam – trauksmi. Atgriezeniskā saite vienam vajadzīga tieša un īsa, citam – ar vairāk konteksta un laiku refleksijai.
Te nav runa par izdabāšanu. Te ir runa par precizitāti. Labs vadītājs nākotnē nebūs tas, kurš pret visiem izturas vienādi, bet tas, kurš spēj būt taisnīgs, ņemot vērā atšķirības.
Šeit personības tipoloģijas, ja tās lieto nobrieduši un profesionāli, var būt ļoti noderīgas. Tās palīdz nevis pielīmēt etiķeti, bet ieraudzīt atkārtojošus modeļus – kur cilvēks iegūst enerģiju, kā apstrādā informāciju, kā pieņem lēmumus un ko dara stresa situācijās. Šāda izpratne padara vadību cilvēcīgāku un vienlaikus strukturētāku.
Personības izpratnes nākotne darbā nav par kastītēm
Šeit ir svarīgs brīdinājums. Personības izpratne darbā var būt ļoti vērtīga, bet tā var kļūt arī kaitīga, ja to izmanto pavirši. Cilvēki nav reducējami līdz četriem burtiem, vienam testam vai vienai frāzei par savu tipu. Ja personības modelis kļūst par instrumentu, ar kuru ierobežot cilvēku iespējas, tas zaudē savu jēgu.
Piemēram, nav veselīgi secināt, ka kāds tips nevar būt vadītājs, nevar strādāt klientu apkalpošanā vai nav piemērots pārmaiņām. Tas nav personības izpratnes spēks. Tas ir stereotips. Nobriedusi pieeja skatās uz preferencēm, nevis uz likteni. Tā palīdz saprast, kur cilvēks darbojas dabiskāk, kur viņam vajadzēs apzinātāku piepūli un kā viņš var augt, nezaudējot sevi.
Tāpēc nozīme būs ne tikai tam, vai uzņēmumi izmanto personības instrumentus, bet arī tam, kā viņi tos izmanto. Vai tie kalpo dziļākai sarunai, vai tikai ātrai kategorizēšanai. Vai tie palīdz cilvēkam sevi saprast, vai tiek izmantoti, lai viņu vienkāršotu.
Kur personības izpratne dod vislielāko ieguvumu
Visredzamākais ieguvums būs vietās, kur šobrīd ir daudz pārpratumu. Komandu sadarbībā tas nozīmē mazāk nevajadzīgu konfliktu, kas patiesībā nav par vērtībām, bet par atšķirīgiem darba stiliem. Karjeras izvēlēs tas nozīmē skaidrāku izpratni par to, kāpēc cilvēks vienā lomā uzplaukst, bet citā pakāpeniski iztukšojas.
Liela nozīme būs arī izdegšanas profilaksē. Ne visa izdegšana rodas tikai no pārslodzes. Daļa rodas no ilgstošas neatbilstības starp cilvēka dabu un darba prasībām. Ja cilvēks gadiem strādā veidā, kas no viņa prasa būt pret sevi, viņš var izskatīties funkcionējošs, bet iekšēji kļūt arvien atsvešinātāks. Personības izpratne šādu procesu palīdz pamanīt agrāk.
Arvien vērtīgāka tā būs arī pieaugušu profesionāļu attīstībā. Daudzi cilvēki nav apmaldījušies tāpēc, ka viņiem trūktu spēju. Viņi ir apmaldījušies tāpēc, ka gadiem dzīvojuši pēc ārējiem priekšstatiem par to, kādam viņiem vajadzētu būt. Precīza personības izpratne šeit dod atvieglojumu – nevis kā attaisnojumu palikt uz vietas, bet kā pamatu pieņemt godīgākus lēmumus.
Ko tas prasīs no pašiem cilvēkiem
Nākotnē nepietiks tikai ar to, ka organizācija piedāvā personības novērtējumu vai attīstības programmu. Arī pašam cilvēkam būs jābūt gatavam uzdot sev neērtus jautājumus. Vai es tiešām strādāju saskaņā ar savu dabu, vai galvenokārt cenšos izpildīt gaidas? Vai mana grūtība ir prasmju trūkums, vai ilgstoša atrašanās sev nepiemērotā režīmā? Vai mans nogurums ir tikai no slodzes, vai arī no pastāvīgas iekšējas pašregulācijas pret savu dabisko stilu?
Šie jautājumi nav ātri atrisināmi. Tie prasa godīgumu un bieži arī sarunu ar kādu, kurš spēj palīdzēt ieraudzīt nianses. Tieši tāpēc tik būtiska kļūst kvalitatīva, profesionāla personības izpratne – nevis virspusējs tests, bet dialogs, kurā cilvēks tiek saprasts pietiekami dziļi.
Šādā procesā MBTI® metodoloģija var būt ļoti vērtīga, ja to lieto precīzi un ar cieņu pret cilvēka individualitāti. Tā dod struktūru tam, ko daudzi jau intuitīvi jūt, bet nespēj skaidri noformulēt. Un, kad cilvēks beidzot spēj nosaukt savus dabiskos darbības modeļus, viņam bieži kļūst vieglāk gan strādāt, gan sadarboties, gan pieņemt lēmumus bez tik liela iekšēja trokšņa.
Kas, visticamāk, mainīsies tuvākajos gados
Var paredzēt, ka personības izpratne darbā arvien biežāk parādīsies nevis tikai atlases procesos, bet attīstības sarunās, vadītāju sagatavošanā, komandu darbā un karjeras pāreju brīžos. Cilvēki vēlēsies ne tikai atrast darbu, bet atrast sev piemērotāku veidu, kā strādāt.
Pieaugs arī prasība pēc dziļuma. Virspusēji personības apraksti vairs neapmierinās cilvēkus, kuri jūt, ka viņu grūtības nav atrisināmas ar motivējošiem saukļiem. Viņi meklēs skaidrojumu, kas ir vienlaikus cilvēcīgs un strukturēts. Tieši tādā laukā strādā arī Andris Tēraudkalns – nevis piedāvājot gatavas formulas, bet palīdzot cilvēkam saprast pašam sevi precīzāk un ar lielāku iekšējo mieru.
Darbs nākotnē nebūs mazāk prasīgs. Visticamāk, tas kļūs vēl dinamiskāks un psiholoģiski sarežģītāks. Tāpēc svarīgākais resurss nebūs tikai tehniskās iemaņas vai izturība. Arvien svarīgāka kļūs spēja pazīt sevi pietiekami labi, lai neveidotu karjeru pret savu dabu, bet balstītu to tajā, kas cilvēkā ir patiess.
