Dažkārt cilvēks nav kļuvis slinks, neieinteresēts vai “izdedzis” tādēļ, ka viņam trūkst disciplīnas. Bieži problēma ir smalkāka – darba motivācija pēc personības tipa vienkārši nav saprasta. Ja ikdienas pienākumi ilgstoši prasa rīkoties pretēji savam dabiskajam enerģijas ritmam, domāšanas veidam un lēmumu pieņemšanas stilam, motivācija nevis pazūd bez iemesla, bet izsīkst ļoti loģiski.

Tieši tāpēc vispārīgi padomi par produktivitāti mēdz nepalīdzēt. Vienam cilvēkam vajag lielāku struktūru un skaidrus termiņus, citam – autonomiju un iespēju domāt plašāk. Vienu motivē redzams rezultāts, otru – jēga, attiecības vai intelektuāls izaicinājums. Ja šīs atšķirības ignorē, cilvēks sāk sevi labot nepareizajā vietā.

Kāpēc darba motivācija pēc personības tipa ir tik atšķirīga

MBTI® pieeja nepasaka, kurš tips ir strādīgāks vai veiksmīgāks. Tā palīdz saprast, kā cilvēks dabiskāk uzņem informāciju, pieņem lēmumus un atjauno enerģiju. Un tieši šie aspekti ļoti tieši ietekmē motivāciju darbā.

Piemēram, ekstravertam darbs var kļūt dzīvs sarunā, sadarbībā un kustībā. Introvertam motivācija biežāk atgriežas klusumā, koncentrācijā un iespējā iedziļināties bez nepārtrauktiem traucējumiem. Ja introverts visu dienu pavada sanāksmēs, viņš var sākt šaubīties par savu profesionālo piemērotību, lai gan īstā problēma ir enerģijas noplūde, nevis kompetences trūkums.

Līdzīgi atšķiras arī tas, kas rada gandarījumu. Cilvēks ar izteiktāku orientāciju uz konkrēto un praktisko bieži grib redzēt skaidru pielietojumu, reālu rezultātu un saprotamu secību. Savukārt intuitīvākam cilvēkam motivācija bieži rodas no idejām, iespējām, attīstības un jēgas horizontiem. Ja viņu ieslēdz tikai rutīnā bez telpas domāt, rodas iekšējs tukšums, pat ja ārēji viss izskatās stabili.

Kas patiesībā grauj motivāciju

Motivācijas kritums bieži netiek saistīts ar personības tipu, jo tas izpaužas kā nogurums, prokrastinācija, aizkaitināmība vai vilšanās sevī. Taču zem šiem simptomiem nereti slēpjas neatbilstība starp cilvēka dabisko darbības stilu un darba vidi.

Dažiem visgrūtāk ir strādāt bez skaidrības. Ja nav konkrētu gaidu, noteiktu robežu un paredzamas secības, viņi zaudē drošības sajūtu un līdz ar to arī motivāciju. Citiem tieši pārmērīga kontrole un sīka reglamentācija iztukšo vēlmi iesaistīties. Viņi sāk vilkt laiku nevis tāpēc, ka viņiem nerūp, bet tāpēc, ka darbā nav vietas viņu dabiskajai iniciatīvai.

Arī lēmumu pieņemšanas vide ir izšķiroša. Cilvēki, kuri vairāk balstās loģikā un objektīvos kritērijos, parasti jūtas motivētāki, ja mērķi ir skaidri, argumenti ir pamatoti un vērtēšana ir taisnīga. Tie, kuri vairāk ņem vērā cilvēkus un attiecību dinamiku, biežāk zaudē motivāciju vidē, kur rezultāts tiek atdalīts no cilvēciskās ietekmes. Viņiem ir svarīgi just, ka darbs nav tikai efektīvs, bet arī saskan ar vērtībām.

Darba motivācija pēc personības tipa praksē

Nav nepieciešams ielikt sevi stereotipā, lai iegūtu vērtīgu ieskatu. Pietiek pamanīt, kas jūs darbā uzlādē un kas sistemātiski iztukšo.

Ja jums enerģija atgriežas caur cilvēkiem, ideju apmaiņu un ātru ritmu, motivācija, visticamāk, pieaug dinamiskā, sociālā vidē. Jums var būt grūti ilgstoši darīt darbu vienatnē bez atgriezeniskās saites. Savukārt, ja enerģija atgriežas klusumā un individuālā fokusā, jums var būt nepieciešami skaidri pasargāti koncentrēšanās posmi. Šādā gadījumā atvērta biroja vide vai nepārtraukti zvani nav sīkums – tā ir motivācijas tēma.

Ja jums svarīgi fakti, praktiskums un skaidrs process, jūs, iespējams, motivē labi definēti uzdevumi, redzama atbildība un konkrēti sasniedzams rezultāts. Ja jums vairāk svarīga kopaina, attīstības iespējas un koncepti, motivācija biežāk rodas no sarežģītu jautājumu risināšanas, jaunrades un iespējas domāt vairākos virzienos vienlaikus.

Ja lēmumos dominē loģika, jūs var motivēt kvalitātes standarti, kompetence un iespēja sakārtot sistēmas. Ja lēmumos svarīgāks ir cilvēcisks aspekts, motivācija bieži saistās ar jēgpilnu ietekmi, uzticēšanos un sajūtu, ka jūsu darbs kādam patiešām palīdz. Neviens no šiem virzieniem nav pārāks. Tie vienkārši atšķiras.

Ja jums vajag skaidrību, plānu un noslēgtības sajūtu, motivācija pieaug, kad ir termiņi, struktūra un pārskatāmība. Ja jums svarīgāka ir elastība, atvērtas iespējas un telpa pielāgoties, pārāk stingrs režīms var izraisīt iekšēju pretestību. No malas tas reizēm izskatās kā neorganizētība, bet patiesībā tur var būt vajadzība pēc cita darba ritma.

Kāpēc vienkārši “saņemties” ne vienmēr strādā

Cilvēki bieži cenšas motivācijas problēmas risināt ar spiedienu pret sevi. Viņi ievieš stingrākus noteikumus, garākus uzdevumu sarakstus vai vaino sevi par nepietiekamu gribasspēku. Dažreiz tas īslaicīgi palīdz. Taču, ja pats darba modelis ir pretrunā ar personības tipu, disciplīna vien neizglābs.

Piemēram, ļoti attiecību orientēts cilvēks var ilgstoši ciest vidē, kur jābūt pastāvīgi asam, konfrontējošam un emocionāli distancētam. Savukārt cilvēks ar stipru vajadzību pēc loģiskas konsekvences var justies izsmelts komandā, kur lēmumi tiek pieņemti miglaini, pretrunīgi un atkarībā no noskaņojuma. Abos gadījumos padoms “vairāk pacenties” ir nepietiekams.

Tas nenozīmē, ka darbs vienmēr ir jāpielāgo pilnībā. Pieauguša profesionāļa dzīvē ir arī pienākumi, kompromisi un periodi, kuros jāattīsta mazāk dabiskas prasmes. Taču ir atšķirība starp attīstību un hronisku dzīvošanu pret sevi. Ja otrais kļūst par normu, motivācijas zudums ir likumsakarīgs.

Kā saprast savu motivācijas profilu darbā

Noderīgi ir sākt nevis ar jautājumu “kas ar mani nav kārtībā?”, bet ar citu – “kādos apstākļos man parasti rodas dzīva iesaiste?”. Atcerieties darba situācijas, kurās jutāties skaidrs, enerģisks un pat dabiski disciplinēts. Kas tur bija klātesošs – cilvēki, brīvība, struktūra, jēga, izaicinājums, miers, atzinība, konkrēts rezultāts?

Tikpat svarīgi ir pamanīt savu izsīkuma modeli. Vai jūs nogurdina haoss un neparedzamība? Vai tieši otrādi – monotona rutīna bez attīstības? Vai jūs iztukšo konflikti, izolācija, mikropārvaldība vai neskaidras prioritātes? Šie novērojumi ir daudz vērtīgāki par virspusēju mēģinājumu sevi piespiest darboties kādam citam.

Ja MBTI® tips ir noteikts precīzi, tas var dot skaidru valodu šiem novērojumiem. Nevis, lai sevi ieliktu kastītē, bet lai atpazītu savus dabiskos darbības principus. Tieši šeit profesionāla saruna bieži palīdz vairāk nekā interneta testi, jo cilvēki nereti sajauc savu pielāgošanos ar savu īsto tipu. Īpaši tad, ja ilgstoši strādāts vidē, kur nācies būt “citādam”, nekā patiesībā esat.

Ko var mainīt, negaidot pilnīgu karjeras maiņu

Ne vienmēr risinājums ir aiziet no darba. Reizēm motivācija atgriežas, kad tiek mainīts darba veids, nevis profesija. Introvertam var būt nepieciešami skaidri fokusdarba bloki kalendārā. Ekstravertam – vairāk dzīvas sadarbības un mutiskas ideju apmaiņas. Cilvēkam, kurš vēlas struktūru, var palīdzēt skaidrāka prioritāšu kārtība un prognozējamāki termiņi. Tam, kurš alkst brīvības, – lielāka autonomija rezultāta sasniegšanas ceļā.

Arī saruna ar vadītāju var būt daudz jēgpilnāka, ja jūs spējat nosaukt ne tikai to, ka esat noguris, bet kādi darba apstākļi ļauj jums strādāt labāk. Tas nav kaprīze. Tā ir profesionāla pašizpratne. Nobriedis darbinieks nav tas, kurš ignorē savas atšķirības, bet tas, kurš prot tās atbildīgi pārvaldīt.

Dažkārt izrādās, ka galvenā problēma nav darba saturs, bet neatbilstošs temps, komunikācijas stils vai pārāk liela lomu izplūšana. Šādas lietas var šķist sekundāras, līdz brīdim, kad saprotat – tieši tur pazūd jūsu enerģija.

Kad ir vērts meklēt dziļāku skaidrību

Ja motivācija krīt atkārtoti, neskatoties uz atpūtu, mērķu pārskatīšanu un centieniem saņemties, ir vērts paskatīties dziļāk. Ne tikai uz darbu, bet uz sevi tajā. Kāds darba veids jums ir dabisks? Kā jūs pieņemat lēmumus? Kas rada iekšēju pretestību? Kādos apstākļos jūs kļūstat nevis vienkārši produktīvs, bet dzīvs?

Šeit personības izpratne kļūst praktiska. Tā palīdz izvēlēties ne tikai profesiju, bet arī vadības stilu, darba vidi, komunikācijas veidu un attīstības virzienu. Ja šī skaidrība tiek veidota rūpīgi un precīzi, tā var būt ļoti atbrīvojoša. Ne tāpēc, ka pēkšņi viss kļūst viegls, bet tāpēc, ka kļūst saprotams.

Andra Tēraudkalna darbā šī pieeja balstās nevis uz ātrām etiķetēm, bet uz respektējošu, strukturētu personības izpēti. Tieši tādēļ cilvēki bieži pirmo reizi ierauga, kāpēc līdzšinējie motivācijas padomi nav strādājuši.

Dažreiz lielākais atvieglojums nav atrast vēl vienu paņēmienu, kā sevi piespiest. Lielākais atvieglojums ir saprast, kāpēc jums vajag citu ceļu – un dot sev atļauju to veidot apzināti.