Brīdis, kad pirmdienas rīts sāk raisīt smagumu jau svētdienas vakarā, parasti nav tikai noguruma pazīme. Bieži tas ir signāls, ka jautājums par to, kā atrast sev piemērotu darbu, vairs nav teorētisks. Tas kļūst ļoti personisks. Ne vienmēr problēma ir sliktā darba vietā vai nepareizā nozarē. Dažkārt nesakritība slēpjas dziļāk – starp to, kas no jums tiek prasīts, un to, kā jūs dabiski domājat, pieņemat lēmumus, atjaunojat enerģiju un jēgpilni iesaistāties darbā.

Tieši tāpēc piemērota darba meklēšana nav tikai profesiju saraksta izskatīšana vai CV pārrakstīšana. Ja cilvēks nepazīst sevi, viņš bieži izvēlas pēc ārējiem kritērijiem – prestiža, algas, citu gaidām vai bailēm kļūdīties. Īstermiņā tas var strādāt. Ilgtermiņā tas bieži noved pie izsīkuma, šaubām par sevi vai sajūtas, ka dzīvojat ne savu dzīvi.

Kāpēc atrast sev piemērotu darbu nav tik vienkārši

Daudzi pieņem, ka piemērots darbs ir tas, kas padodas. Taču prasmes un piemērotība nav viens un tas pats. Jūs varat būt ļoti labs darbā, kas jūs pamazām iztukšo. Varat spēt izturēt intensīvu komunikāciju, nepārtrauktu mainīgumu vai stingru kontroli, bet tas vēl nenozīmē, ka tā ir vide, kurā ilgtermiņā uzplaukstat.

Šeit svarīgi atšķirt trīs līmeņus. Pirmais ir kompetence – ko jūs protat. Otrais ir interese – kas jūs patiesi iesaista. Trešais ir psiholoģiskā saderība – kādā vidē jūs funkcionējat visdabiskāk. Tieši trešo līmeni cilvēki bieži ignorē, jo tas nav tik viegli izmērāms. Tomēr tas ļoti ietekmē darba gandarījumu.

Piemēram, vienam cilvēkam patīk skaidra struktūra, paredzamība un iespēja iedziļināties. Citam vajadzīga dinamika, cilvēki un ātri lēmumi. Vēl kādam būtiski ir strādāt ar nozīmi, vērtībām un personisku kontaktu. Ja darba vide neatbilst šiem pamatnosacījumiem, motivāciju nevar noturēt tikai ar disciplīnu.

Kā atrast sev piemērotu darbu, sākot ar sevis izpratni

Visdrošākais sākumpunkts nav jautājums “kas ir pieprasīts?”, bet gan “kā es vislabāk darbojos?”. Tas prasa godīgumu, nevis ideālu pašprezentāciju. Jums nav jāatklāj, kādam vajadzētu būt. Jums jāsaprot, kāds jūs esat savā dabiskajā, nevis piespiestajā režīmā.

Vērts sev pavaicāt, kā jūs atgūstat enerģiju pēc saspringtas dienas. Vai jums palīdz klusums un laiks vienatnē, vai tieši sarunas un kustība? Kā jūs pieņemat lēmumus – vairāk balstoties loģikā un kritērijos vai cilvēku vajadzībās un vērtībās? Vai jums patīk skaidrs plāns, vai labāk jūtaties atvērtā procesā ar iespēju reaģēt uz situāciju? Šie nav sīkumi. Tās ir norādes uz darba vidi, kurā jums būs vieglāk būt efektīvam bez pastāvīgas iekšējas cīņas.

MBTI® tipoloģija šeit var būt ļoti noderīga, jo tā palīdz ieraudzīt nevis etiķeti, bet savus dabiskos darbības modeļus. Tā nepasaka, kādu profesiju jums “jāizvēlas”. Tā palīdz saprast, kāpēc viena veida pienākumi jūs iedzīvina, bet citi nogurdina, pat ja ārēji izskatās pievilcīgi. Šī atšķirība ir būtiska.

Meklējiet ne tikai profesiju, bet arī darba vidi

Cilvēki nereti saka: “Es gribu atrast savu īsto profesiju.” Taču praksē tikpat svarīgs ir jautājums – kādā vidē šī profesija tiek īstenota. Tas pats amats dažādās organizācijās var nozīmēt pilnīgi atšķirīgu pieredzi.

Piemēram, projektu vadītāja loma vienā uzņēmumā var būt strukturēta, pārdomāta un balstīta ilgtermiņa plānošanā. Citā vietā tā var būt haotiska ugunsgrēku dzēšana ar nepārtrauktu pieejamību. Psihologa darbs vienam nozīmēs dziļas individuālas sarunas, citam – ātru administratīvu slodzi un minimālu telpu profesionālai autonomijai. Tāpēc, domājot par piemērotu darbu, skatieties plašāk nekā amata nosaukums.

Svarīgi pievērst uzmanību tam, cik daudz kontaktu ar cilvēkiem ikdienā jums patiešām der, cik liela patstāvība jums nepieciešama, vai jums vajag stabilu ritmu, vai dažādību, un vai jēga jums rodas no rezultāta, procesa, attiecībām vai idejām. Jo precīzāk to sapratīsiet, jo mazāks būs risks atkal nonākt nepiemērotā lomā.

Kas jūs patiesībā nogurdina darbā

Kad cilvēks saka “es vairs nezinu, ko gribu”, bieži vien fonā ir nevis nezināšana, bet ilgstošs pārslodzes stāvoklis. Šādā brīdī ir grūti sajust sev piemērotu virzienu, jo iekšējā sistēma ir aizņemta ar izdzīvošanu. Tāpēc pirms lieliem karjeras lēmumiem vērts saprast, kas tieši jūs nogurdina.

Dažus izsmeļ pastāvīgs sociālais kontakts bez iespējas atjaunoties. Citus – neskaidri uzdevumi un haoss. Vēl citus – vide, kurā jāpieņem lēmumi pretrunā savām vērtībām vai jākļūst par cilvēku, kas neesat. Ja nenosaucat noguruma avotu, varat kļūdaini secināt, ka vaina ir visā profesijā, lai gan patiesībā problēma ir darba veidā, vadības stilā vai lomā.

Šis ir brīdis, kur noder ne tikai pašrefleksija, bet arī dialogs ar kādu, kurš prot uzdot precīzus jautājumus. Dažreiz cilvēks pats par sevi redz tikai sekas, nevis cēloni.

Praktisks ceļš, kā atrast sev piemērotu darbu

Lai šis process nekļūtu miglains, ir vērts to sadalīt posmos. Vispirms apkopojiet pieredzi, nevis fantāzijas. Paskatieties uz iepriekšējiem darbiem, projektiem un pienākumiem. Kurās situācijās jutāties dzīvs, iesaistīts un dabiski spēcīgs? Kurās kļuvāt saspringts, cinisks vai pastāvīgi noguris? Meklējiet atkārtojošos modeļus.

Pēc tam formulējiet savus pamatkritērijus. Nevis desmitiem prasību, bet dažus būtiskos nosacījumus, bez kuriem darbs ilgtermiņā nebūs jums piemērots. Tas var būt autonomijas līmenis, jēgpilns saturs, strukturēta vide, iespēja iedziļināties, cilvēku kontakta apjoms vai lēmumu pieņemšanas brīvība. Šie kritēriji kļūst par filtru, kas palīdz atlasīt reālas iespējas.

Tad pārbaudiet savus pieņēmumus praksē. Nevajag uzreiz mainīt visu dzīvi. Dažreiz pietiek ar sarunu ar kādu no interesējošās jomas, nelielu pilotprojektu, ēnošanu vai papildu uzdevumiem esošajā darbā. Cilvēki bieži idealizē to, ko nav piedzīvojuši. Realitātes pārbaude pasargā no dārgām kļūdām.

Un visbeidzot – vērtējiet ne tikai to, vai varat šo darbu darīt, bet arī to, kāds jūs kļūstat, to darot. Šis jautājums ir ļoti atklājošs. Piemērots darbs ne vienmēr ir viegls, bet tas parasti ļauj jums būt kontaktā ar savām stiprajām pusēm, nevis tikai nepārtraukti kompensēt vājās vietas.

Ko darīt, ja ir vairākas labas iespējas

Dažkārt skaidrība neatnāk kā viena acīmredzama atbilde. Var būt divi vai trīs virzieni, kas katrs šķiet piemērots citā ziņā. Šādā situācijā nevajag meklēt ideālo izvēli. Labāk saprast katras iespējas cenu.

Viens darbs var dot finansiālu stabilitāti, bet mazāk jēgas. Cits – lielāku jēgu, bet vairāk nenoteiktības. Vēl cits – izaugsmi, bet arī lielāku sociālo slodzi, nekā jums dabiski patīk. Pieauguša lēmuma pamatā nav fantāzija, ka viss būs perfekti. Tas ir skaidrs redzējums par kompromisiem, kurus esat gatavs apzināti pieņemt.

Ja jums šobrīd dzīvē ir izdegšanas pazīmes, mazi bērni, veselības jautājumi vai emocionāls pārsātinājums, piemērotākais darbs šajā posmā var nebūt tas pats, kas būtu piemērots pēc trim gadiem. Tas nav vājums. Tā ir realitātes izjūta.

Kad nepietiek ar testu vien

Personības instrumenti var dot ļoti vērtīgu skaidrību, taču tie nav mehāniska atbilde. Īpaši tad, ja cilvēks ir ilgstoši pielāgojies, dzīvojis spriedzē vai balstījies vairāk pienākumā nekā dabiskajā stilā. Tad paša priekšstats par sevi var būt sajaukts ar iemācītām lomām.

Tāpēc vērtīgākais bieži nav tikai rezultāts, bet process, kurā kopā ar speciālistu izšķir, kas jūsos ir patiešām dabisks un kas – aizsardzības stratēģija, ieradums vai prasība no ārpuses. Tieši šādā dziļākā darbā parādās skaidrība, kas nav virspusēja. Andra Tēraudkalna pieeja šajā ziņā ir īpaši vērtīga tiem, kuri nevēlas saņemt gatavu birku, bet meklē mierīgu, cieņpilnu un strukturētu ceļu uz savu atbildi.

Piemērota darba meklēšana nav sacensība un nav arī vienreizējs lēmums, kas uz visiem laikiem atrisina identitātes jautājumu. Tas ir process, kurā arvien skaidrāk iemācāties atšķirt svešas gaidas no savas dabiskās orientācijas. Jo labāk pazīstat sevi, jo mazāk jādzīvo uz iekšēja kompromisa rēķina. Un dažreiz tieši no šīs skaidrības sākas ne tikai piemērotāks darbs, bet arī mierīgāka attiecību ar sevi.