Daudzi cilvēki sāk domāt par pārmaiņām tikai brīdī, kad vairs nevar ignorēt nogurumu, neapmierinātību vai sajūtu, ka dzīve iet uz priekšu, bet viņi paši paliek tajā pašā vietā. Tieši tad jautājums par to, kā veidot izaugsmes plānu sev, kļūst nevis teorētisks, bet ļoti personisks. Ne tāpēc, lai kļūtu par “labāku versiju”, bet lai skaidrāk saprastu, kas tev patiesībā ir vajadzīgs un kādā veidā tu vari uz to virzīties.

Kāpēc izaugsmes plāns bieži nestrādā

Parasti problēma nav motivācijas trūkumā. Biežāk cilvēks mēģina būvēt savu attīstību uz svešiem priekšstatiem – ko vajadzētu gribēt, kā vajadzētu strādāt, kādam vajadzētu būt veiksmīgam cilvēkam. No malas tas var izskatīties loģiski, bet iekšēji rada pretestību.

Ja tavs plāns balstās tikai disciplīnā, nevis pašizpratnē, tas drīz sāk smelt enerģiju. Viens cilvēks jūtas labi ar skaidru sistēmu un konkrētiem termiņiem. Cits uzplaukst tikai tad, ja viņam ir telpa elastībai, domāšanai un iekšējai jēgai. Abi var augt, bet ne vienā un tajā pašā veidā.

Tāpēc labs izaugsmes plāns nav tikai mērķu saraksts. Tas ir savienojums starp to, kas tu esi, ko tu šobrīd piedzīvo un kur gribi nonākt.

Kā veidot izaugsmes plānu sev, sākot no skaidrības

Pirms domāt par darbībām, ir vērts apstāties un nodefinēt sākuma punktu. Daudzi cilvēki šo soli izlaiž, jo gribas ātri nonākt pie risinājumiem. Tomēr bez skaidras izpratnes par esošo situāciju plāns kļūst virspusējs.

Uzdod sev dažus neērtus, bet noderīgus jautājumus. Kurā dzīves jomā es jūtos iestrēdzis? Kas mani šobrīd visvairāk iztukšo? Kas, tieši pretēji, man dod enerģiju? Kur es dzīvoju saskaņā ar sevi, un kur cenšos pielāgoties par daudz?

Te nav vajadzīgas skaistas atbildes. Vajadzīga godīgums. Reizēm cilvēks atklāj, ka viņam nemaz nevajag “vairāk sasniegt” – viņam vajag atgūt līdzsvaru. Citreiz kļūst redzams, ka problēma nav darbā, bet ilgstošā nespējā pieņemt lēmumu. Vēl kādam īstā tēma ir robežas attiecībās, nevis produktivitāte.

Izvēlies vienu galveno virzienu

Izaugsme izklausās plaši, bet plāns kļūst lietojams tikai tad, kad tas kļūst konkrēts. Ja vienlaikus gribi mainīt profesiju, uzlabot attiecības, sakārtot veselību, kļūt mierīgāks un atrast savu aicinājumu, ļoti iespējams, ka apstāsies jau pirmajā mēnesī.

Tāpēc sev ir vērts pajautāt – kurš virziens šobrīd dotu vislielāko ietekmi uz pārējo dzīvi? Dažkārt viena skaidrība darbā samazina stresu arī mājās. Dažkārt emocionāla stabilitāte palīdz pieņemt sen atliktus profesionālus lēmumus.

Galvenais virziens var būt saistīts ar karjeru, attiecībām, pašvērtējumu, enerģijas pārvaldību vai lēmumu pieņemšanu. Svarīgi, lai tas būtu tavs, nevis sociāli pieņemamākais.

Labs mērķis nav tikai izmērāms

Bieži iesaka formulēt mērķus maksimāli konkrēti, un tas tiešām palīdz. Taču personīgajā attīstībā ar to nepietiek. Ja uzrakstīsi “trīs mēnešos kļūt pārliecinātākam”, tas vēl nenozīmē, ka saproti, ko pārliecība tev nozīmē.

Labāk strādā mērķis, kurā ir gan ārējs, gan iekšējs kritērijs. Piemēram, ne tikai “uzņemties vadīt projektu”, bet arī “darīt to bez pastāvīgas sevis šaustīšanas”. Ne tikai “nomainīt darbu”, bet “atrast vidi, kurā mans darba stils nav nepārtraukts konflikta avots”.

Šāda pieeja palīdz izvairīties no situācijas, kur sasniegums ir noticis, bet gandarījuma joprojām nav.

Balsti plānu savā dabiskajā stilā

Šis ir punkts, ko cilvēki mēdz novērtēt par zemu. Mēs bieži veidojam plānus, it kā visi darbotos vienādi. Taču personības atšķirības būtiski ietekmē to, kā cilvēks plāno, pieņem lēmumus, atjauno enerģiju un tiek galā ar stresu.

Vienam cilvēkam palīdz regulāra struktūra un skaidri soļi. Citam šāda pieeja ātri kļūst smacējoša, un viņš daudz labāk virzās uz priekšu, ja redz iespējas, nevis stingru maršrutu. Kāds lēmumus pieņem, balstoties loģikā un kritērijos. Cits nevar ignorēt attiecību, vērtību un iekšējās saskaņas aspektu.

Tieši tāpēc pašizziņa nav luksuss. Tā ir praktiska nepieciešamība. Ja tu nesaproti, kā funkcionē tavs prāts un kas ietekmē tavu enerģiju, tu vari sev uzlikt plānu, kas labi izskatās uz papīra, bet neder īstajam cilvēkam, kuram tas būs jāīsteno.

MBTI® pieeja šeit var būt īpaši noderīga, jo tā palīdz ieraudzīt nevis to, kas ar tevi nav kārtībā, bet to, kāds ir tavs dabīgais informācijas apstrādes, lēmumu un darbības stils. Tas bieži ienes lielu atvieglojumu. Ne viss, kas tev sagādā grūtības, ir slinkums vai disciplīnas trūkums. Daļa no tā ir neatbilstība starp tevi un izvēlēto pieeju.

Sadaliet plānu trīs slāņos

Praktiski noder domāt par izaugsmes plānu trīs līmeņos – virziens, paradumi un atbalsts.

Virziens ir atbilde uz jautājumu, uz kurieni tu ej. Tas nav jāpārslogo ar detaļām, bet tam jābūt skaidram. Paradumi ir mazās, regulārās darbības, kas šo virzienu uztur. Savukārt atbalsts ir viss, kas palīdz nepalikt vienam ar savu apņemšanos – sarunas, koučings, atgriezeniskā saite, pieraksti vai konkrēts pārskatīšanas ritms.

Cilvēki bieži fokusējas tikai uz paradumiem. Viņi veido jaunus rītus, lietotnes, grafikus. Bet, ja nav skaidra virziena un pietiekama atbalsta, paradumi ātri izjūk. Savukārt, ja ir tikai vīzija bez konkrēta ritma, izaugsme paliek ideju līmenī.

Ko darīt nākamo 90 dienu laikā

Pārāk ilgs plānošanas horizonts bieži rada spiedienu vai miglu. Tāpēc daudz reālāk ir sev uzdot jautājumu – kādas pārmaiņas es gribu sākt nostiprināt tuvāko 90 dienu laikā?

Šādā periodā var ieraudzīt progresu, nepazaudējot dzīves realitāti. Tu vari definēt vienu galveno mērķi, divas vai trīs atkārtojamas darbības un vienu veidu, kā sekot līdzi tam, kas notiek. Piemēram, iknedēļas refleksija, saruna ar speciālistu vai vienkārša piezīmju sistēma.

Svarīgi, lai darbības būtu pietiekami mazas. Ja plāns sākas ar pārmērīgu intensitāti, tas bieži balstās nevis ilgtspējā, bet satraukumā. Lēnāks sākums nav vājums. Tas bieži ir gudrāks.

Rēķinies ar pretestību, nevis cīnies pret to

Ja plāna īstenošanā parādās vilcināšanās, nogurums vai iekšējs haoss, tas nenozīmē, ka esi izgāzies. Bieži tas ir signāls, ka kaut kas plānā jāprecizē. Varbūt mērķis nav pietiekami tavs. Varbūt temps ir pārāk agresīvs. Varbūt esi izvēlējies darbības, kas nav saskaņā ar tavu dabisko ritmu.

Te ir svarīga attieksme. Paškritika reti rada noturīgu attīstību. Daudz vairāk palīdz ziņkārība. Kas man šeit traucē? Kas mani biedē? Kādā brīdī es sāku atkāpties, un kāpēc? Šie jautājumi nepadara procesu lēnāku. Tie padara to patiesāku.

Tas pats attiecas uz kļūdām. Personīgā izaugsme nevirzās taisnā līnijā. Dažreiz tu sper soli uz priekšu, tad atkal atgriezies vecā modelī. Tas nav pierādījums tam, ka viss bijis velti. Bieži tas vienkārši nozīmē, ka vecais ieradums ir dziļāks, nekā sākumā šķita.

Kad noder saruna ar kādu no malas

Ir brīži, kad pašam sev izaugsmes plānu izveidot ir grūti nevis tāpēc, ka trūktu spēju, bet tāpēc, ka ir pārāk daudz iekšēja trokšņa. Cilvēks redz vairākas iespējas, jūt spiedienu, šaubās par sevi un beigās paliek neizlēmībā.

Šādā brīdī strukturēta saruna ar zinošu speciālistu var palīdzēt ātrāk nonākt pie būtiskā. Nevis tāpēc, lai kāds pateiktu, kā dzīvot, bet lai tu drošāk ieraudzītu savus motīvus, pretrunas un stiprās puses. Tieši šī ir pieeja, kas raksturīga arī Andra Tēraudkalna darbam – nevis gatavas atbildes, bet skaidrība, kas rodas cieņpilnā un strukturētā procesā.

Dažkārt viena precīza atziņa par savu personības tipu, enerģijas avotiem vai lēmumu pieņemšanas stilu palīdz sakārtot to, ko ilgi neizdevās saprast ar disciplīnas palīdzību vien.

Kā zināt, ka plāns tev der

Labs izaugsmes plāns ne vienmēr jūtas viegls. Reizēm tas prasa drosmi, disciplīnu un neērtas sarunas. Taču tam nevajadzētu radīt pastāvīgu sajūtu, ka tu sevi lauz.

Ja plāns tev der, parasti parādās dažas pazīmes. Ir vairāk iekšējas skaidrības. Mazāk haotiskas vainas sajūtas. Vairāk jēgpilnas kustības, pat ja mazos soļos. Tu vari būt noguris, bet ne tukšs. Tu vari nezināt visu ceļu uz priekšu, bet zini, kāpēc sper nākamo soli.

Personīgā izaugsme nav projekts, kurā jāuzvar pašam pār sevi. Drīzāk tas ir process, kurā pamazām iemācies dzīvot ciešākā kontaktā ar sevi – godīgāk, mierīgāk un ar lielāku iekšēju atbalstu. No turienes arī rodas plāns, kas nav tikai uzrakstīts, bet patiešām dzīvojams.