Ir cilvēki, kuri pēc garas darba dienas atgūstas sarunā, kustībā un kontaktā ar citiem. Un ir cilvēki, kuriem tieši tad vajag klusumu, laiku vienatnē un iespēju “atslēgt troksni”. Ja esi sev jautājis, kā saprast savu enerģijas avotu, ļoti iespējams, ka meklē nevis kārtējo personības etiķeti, bet praktisku atbildi – kāpēc dažas situācijas tevi piepilda, bet citas izsmeļ vairāk, nekā šķiet loģiski.

Šis jautājums nav mazs. Tas ietekmē to, kā tu strādā, kā atpūties, kā pieņem lēmumus un kā veido attiecības. Ja cilvēks dzīvo pretrunā ar savu dabisko enerģijas ritmu, viņš bieži sāk sevi vērtēt netaisnīgi. Viņš secina, ka ir pārāk jūtīgs, pārāk noslēgts, pārāk haotisks vai, gluži pretēji, pārāk intensīvs. Patiesībā problēma nereti nav cilvēkā, bet neatbilstībā starp viņa dabu un vidi.

Ko patiesībā nozīmē enerģijas avots

Runājot par to, kā saprast savu enerģijas avotu, cilvēki bieži domā par motivāciju, iedvesmu vai fizisku spēku. Taču psiholoģiskā nozīmē enerģijas avots bieži ir saistīts ar to, no kurienes tu dabiski atjaunojies. Nevis ar to, ko tu spēj izdarīt, bet ar to, kas tev palīdz atgūt iekšējo līdzsvaru.

Te ļoti noder MBTI® skatījums uz introversiju un ekstraversiju. Šie jēdzieni ikdienā bieži tiek saprasti pārāk virspusēji. Introverts nav vienkārši kautrīgs cilvēks, un ekstraverts nav vienkārši sabiedrisks cilvēks. Runa ir par uzmanības un enerģijas dabisko virzienu.

Ekstravertam enerģija biežāk pieaug, iesaistoties ārējā pasaulē – sarunās, notikumos, kustībā, mijiedarbībā, ideju apmaiņā. Introvertam enerģija biežāk atjaunojas, kad ir laiks apstāties, pārdomāt, pabūt ar sevi un ļaut iespaidiem nosēsties. Abi veidi ir normāli. Grūtības sākas tad, kad cilvēks mēģina ilgstoši dzīvot pret savu dabisko ritmu.

Kāpēc daudzi sevi sajauc ar citu

Viens no iemesliem ir sociālās gaidas. Darba vide bieži atalgo redzamību, ātru reakciju, aktīvu iesaisti un spēju nepārtraukti būt kontaktā. Tāpēc introvertāks cilvēks var gadiem domāt, ka viņam vajadzētu kļūt atvērtākam, skaļākam un spontānākam. Savukārt ekstravertāks cilvēks var justies vainīgs, ka viņam ir grūti ilgi strādāt izolēti vai klusumā.

Otrs iemesls ir stress. Stresa apstākļos cilvēks ne vienmēr uzvedas tā, kā viņam ir dabiski. Introverts var kļūt nemierīgi sociāls, jo meklē ārēju orientieri. Ekstraverts var noslēgties, jo ir pārslogots. Ja tu sevi vērtē tikai grūtā periodā, aina var būt maldinoša.

Trešais iemesls ir prasmes un ieradumi. Cilvēks var būt ļoti labs publiskajā runā, komandas vadībā vai sarunās ar klientiem un tomēr būt introverts. Viņš to spēj, bet pēc tam viņam vajag atjaunošanos. Tāpat cilvēks var baudīt vientulību, lasīšanu vai individuālu darbu un tomēr būt ekstraverts, ja tie ir tikai daļa no viņa ritma, nevis galvenais enerģijas avots.

Kā saprast savu enerģijas avotu ikdienā

Lai saprastu sevi precīzāk, ir vērts vērot nevis tikai to, kas tev padodas, bet to, kas notiek pēc tam. Šis ir būtisks pavērsiens. Daudzi cilvēki sajauc kompetenci ar enerģijas avotu.

Pievērs uzmanību dienām, kad esi bijis daudz kontaktā ar cilvēkiem. Kas notiek vakarā? Vai jūties dzīvāks, skaidrāks un iedvesmotāks? Vai, tieši pretēji, jūti vajadzību pēc klusuma un attāluma? Tad paskaties uz dienām, kad esi strādājis viens, mierīgā tempā, bez intensīvas mijiedarbības. Vai tas tevi nomierina un sakārto, vai pēc laika sāk trūkt stimula un kustības?

Svarīgi ir arī tas, kā tu ieej jaunā situācijā. Ekstravertāks cilvēks biežāk domā skaļi un saprot sevi procesā. Introvertāks cilvēks biežāk sāk ar iekšēju novērojumu un formulē domas pēc tam, kad tās jau izkristalizējušās. Tas nav noteikums katrā situācijā, bet tendence parasti ir jūtama.

Vēl viens noderīgs jautājums ir šāds: kad tu jūties visvairāk kā tu pats? Nevis visefektīvākais, nevis vispieņemamākais citiem, bet iekšēji saskanīgs. Dažkārt atbilde atnāk nevis no prāta, bet no ķermeņa sajūtas. Ir vairāk elpas, mazāk sasprindzinājuma, vairāk skaidrības.

Introversija un ekstraversija nav par kvalitāti

Daudzi cilvēki dziļi sevī vērtē vienu no šiem veidiem kā labāku. Tas rada lieku spriedzi. Introvertāks cilvēks var uzskatīt, ka viņam kaut kā pietrūkst, jo viņš nav tik ātrs vai viegli pieejams citiem. Ekstravertāks cilvēks var sev pārmest, ka viņš nav pietiekami disciplinēts klusam, ilgstošam darbam vienatnē.

Taču nobriedis skatījums sākas tur, kur beidzas salīdzināšana. Katram virzienam ir savas stiprās puses un savi riski. Ekstraversija var dot kustību, iniciatīvu, kontaktu un spēju ātri mobilizēt vidi. Taču bez pietiekamas refleksijas tā var novest pie pārslodzes vai virspusējas izkliedes. Introversija var dot dziļumu, koncentrēšanos un neatkarīgu domāšanu. Taču bez līdzsvara tā var pāriet pārāk lielā distancē vai vilcināšanās.

Tāpēc jautājums nav, kurš veids ir pareizs. Jautājums ir – kurš no tiem ir tavs dabiskākais sākumpunkts.

Ko darīt, ja tava dzīve prasa pretējo

Te sākas reālā dzīve, nevis teorija. Ne vienmēr varam darbu, ģimeni un pienākumus pielāgot sev ideāli. Vadītājs var būt introverts. Terapeits var būt ekstraverts. Pārdevējs var būt introverts, un analītiķis var būt ekstraverts. Dabiskā preference nenosaka profesijas griestus.

Tomēr tā nosaka cenu, ko maksā, ja ilgstoši strādā pretēji savai dabai bez atjaunošanās. Introvertam cilvēkam tas var nozīmēt apzināti ieplānot klusuma brīžus starp tikšanām, nevis gaidīt, kad izsīkums pārņems visu vakaru. Ekstravertam cilvēkam tas var nozīmēt meklēt kustību, dialogu un dzīvu domapmaiņu arī tad, ja darbs formāli ir individuāls.

Svarīgi ir nevis pilnībā pārkārtot dzīvi, bet veidot kompensējošu ritmu. Ja tava loma prasa daudz no tā, kas tev nav dabiski, tev vajag vairāk rūpju par veidu, kā atgūties. Tieši šeit daudzi kļūdās – viņi mēģina kļūt izturīgāki, nevis precīzāk saprast sevi.

Kāpēc pašnovērtējums vien ne vienmēr pietiek

Pašrefleksija ir vērtīga, bet tai ir robežas. Mēs redzam sevi caur pieredzi, aizsardzības mehānismiem, ieradumiem un citu cilvēku gaidām. Tāpēc cilvēks var būt pārliecināts, ka ir ekstraverts, jo viņš prot kontaktēties, lai gan patiesībā viņš no šī kontakta sistemātiski nogurst. Vai arī viņš var sevi saukt par introvertu tikai tāpēc, ka šobrīd ir izsmelts.

Strukturēts personības izvērtējums palīdz atšķirt uzvedību no preference. Tieši tādēļ MBTI® pieeja, ja tā tiek izmantota profesionāli un cieņpilni, var būt ļoti noderīga. Tā neuzspiež identitāti, bet palīdz nosaukt to, ko cilvēks jau sen ir jutis, tikai nav spējis skaidri noformulēt.

Šādā procesā svarīgākais nav tests vien. Svarīgākais ir dialogs, precizēšana un kopīga izpratnes veidošana. Jo mērķis nav ielikt sevi kastītē, bet iegūt valodu, ar kuru aprakstīt savu dabisko funkcionēšanu.

Pazīmes, ka esi tuvāk savai atbildei

Parasti tas nav skaļš atklājums. Biežāk tā ir klusa atvieglojuma sajūta. Tu saproti, kāpēc vienas darba formas tev der, bet citas atņem spēku. Tu pārstāj sevi pāraudzināt tur, kur vajadzīga pieņemšana. Tu sāc plānot atpūtu nevis pēc modes, bet pēc tā, kas patiešām palīdz.

Var mainīties arī attiecības. Kad cilvēks saprot savu enerģijas avotu, viņš biežāk spēj godīgi pateikt, kas viņam vajadzīgs. Nevis aizstāvēties vai vainot citus, bet skaidri nosaukt robežas un vajadzības. Tas mazina pārpratumus gan darbā, gan mājās.

Ja šis jautājums tev šobrīd ir dzīvs, nesteidzies ar ātru secinājumu. Vēro sevi dažādos apstākļos, ne tikai spriedzes brīžos. Un, ja nepieciešams dziļāks skaidrojums, profesionāls MBTI® tipa noteikšanas process var palīdzēt ieraudzīt ne tikai to, kā tu uzvedies, bet arī to, no kā tu patiesi dzīvo. Dažkārt lielākais ieguvums nav kļūt citam, bet beidzot sākt sadarboties ar sevi.